Zvani - Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Раймонд Паулс

Kopš tā brīža tik dīvaini zvani

Skan ar dziesmu, ar klusumu

Un it kā biedē

Kā aicina mani un kā ūdeņi mozdamies

Melna nakts glūn pie loga kā piķis

Vēja velni sniegs, lēkājot nolauž zaru

Un rāda kā striķi

Arī velns varbūt pakārties prot

Arī velns varbūt pakārties prot

Bet es dzirdu tos zvanus, tos zvanus

Dimd no zemes un debesīm

Skan pa miesu un dvēseli manu

Kā skan sprēgonī iekurta guns

Un es klausos tais dīvainos zvanos

Un nav bail pat no veļu nakts

Jo es zinu, ka pamošanos vairs

Neviens to man nevarēs zagt

Pat ja tu tagad lūgtu, lai dotu

Tavus zvanus tev atpakaļ

Es nekad tos vairs neatdotu

Ja tu vari, tad jaunus kar

Man šie zvani skanēs līdz beigām

Varbūt arī pēc beigām un dunēs mūžībā

Svinīgā steigā tā kā mīlot dvēsele dun

Since then, so many strange calls

It sounds with a song, with silence

And it's kind of scary

As it calls me and as the waters stir

Black night clings to the window like pitch

The wind devil breaks a branch while jumping

And it shows like a string

Even the devil can hang himself

Even the devil can hang himself

But I hear those bells, those bells

Dimd from the earth and the sky

Sound through my body and soul

As the gun lit in a detonator sounds

And I listen to those strange calls

And not even afraid of laundry night

Because I know that I will wake up no more

No one can steal it from me

Even if you now ask to give

Return your calls

I would never return them again

If you can, then new war

I will ring these bells until the end

Maybe even after the end and in eternity

In solemn haste, as in love, the soul hums