Lidosta Mehāniskiem Putniem - Jumprava

Jā, viņi nevicinās spārnus tā

Viņu galvas ir no metāla

Viņi nelido

Viņi tik trauc apkārt debess klajumā neprātā

Viņus tikai par putniem sauc vien neapturamiem

Kas patiesībā nemaz jau nedzīvo

Tie neplīvo vējā

Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros

Tiem nav kur aizmirsties

Kā tiem, kas var debesīs kliegt

It nekā viņi neredz un nepārdzīvo

Viņu sejas ir noliektas šajā lidostā

Tavi gari ķermeņi nav mana acu gaisma

Tikai pretī joņojoša staru plaisa

Skrejceļa spuldzes kūp, lampu drudzis manī drūp

Tiem lidojošiem, tiem nav roku

Nav izriestas krūtis, brūces, kas noasiņo

Nav vienīgā, vien rēcoša esamība un siena

Izplūdes gāzes man skan gan vienam

Salonu vibrāciju, rāciju radītās trīsas

Līdz smaka traka, līdz baltkvēlei aka

Kas sakarsē, sadedzina neiesildītos krēslus

Liek tiem skriet, liek viņiem traukties

Bezspēkā namos kā kamols zemē maukties

Attālumi saraustīti, mehāniska atkarība

Novēlota barība un visas citas trīsas

Liek uztraukties, aizmirsties, atdoties man un mocīties

Vilkt paralēles, mērogus, saskaņot ar visiem citiem

Pārējiem tavējiem, kas arī telpā saimnieko

Līdz beigās paguruši, nebrīdinot visus citus

Noklusē, nokavē, nodeldē un iznīdē

Nolīdzina zemi un veidojas jauni kapi

Nobloķē, nomontē, aizkavē

Tā radot jaunu mapi

Tie neplīvo vējā

Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros

Tiem nav kur aizmirsties

Kā tiem, kas var debesīs kliegt

Yes, they won't wave their wings like that

Their heads are made of metal

They do not fly

They are so disturbed in the open air of madness

They are just called birds, unstoppable

Who doesn't really live at all

They do not leak in the wind

They will not sing to you in the morning, in the evening

They have nowhere to forget

Like those who can shout in heaven

It is as if they do not see or experience anything

Their faces are bent at this airport

Your long bodies are not the light of my eyes

Just a cracking beam crack

The runway bulbs are smoking, the lamp fever is crashing in me

For those flying, they have no hands

No bleeding, bleeding wounds

It is not the only roaring existence and wall

The exhaust sounds to me both alone

Tremors caused by interior vibrations and walkie-talkies

To smell crazy, to whitish well

What heats up burns unheated chairs

Makes them run, makes them worry

In powerless houses like a lump of earth to swim

Distances jerky, mechanical dependence

Late food and all other trembling

It makes you worry, forget, give up and torment me

Draw parallels, scales, align with everyone else

For the rest of you who also manage the room

Until the end tired without warning everyone else

Silence, delay, erase and extermination

The ground is leveled and new cemeteries are formed

Blocked, dismantled, delayed

Thus creating a new folder

They do not leak in the wind

They will not sing to you in the morning, in the evening

They have nowhere to forget

Like those who can shout in heaven