Kāpēc (Nr.1) - Livi

Šūpojos sejā, atkal un vējā dvēsele smeldz

Smiltīs kas buras, acīs tas duras un sāp vārdi vēl

Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad tas smejas?

Un kāpēc saule aptumst kad tā mūs lūdz uz deju?

Pasaule griežas, tā nākotnē tiecas, uz priekšu tā iet

Mākoņos ziedi, vējā tie liecas un saule riet

Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad tas smejas?

Un kāpēc saule aptumst, kad tā mūs lūdz uz deju?

Un mūsu domas pārāk vieglas lai tur radītu sapni kas tev jāuzbur

Un mūsu domas pārāk vieglas lai tās atpazītu klejojuma sākumā

Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad tas smejas?

Un kāpēc saule aptumst, kad tā mūs lūdz uz deju?

Bet kāpēc mēness pievelk jūru un tad tas smejas?

Un kāpēc saule aptumst, kad tā mūs lūdz uz deju?

I sway my face again and my soul aches in the wind

In the sand that sails, in the eyes it doors and hurts words yet

But why does the moon draw the sea and then it laughs?

And why does the sun darken when it asks us to dance?

The world is turning, it is striving for the future, it is moving forward

Flowers in the clouds, they bend in the wind and the sun sets

But why does the moon draw the sea and then it laughs?

And why does the sun darken when it asks us to dance?

And our thoughts are too light to create a dream you have to conjure up

And our thoughts are too light to recognize at the beginning of the journey

But why does the moon draw the sea and then it laughs?

And why does the sun darken when it asks us to dance?

But why does the moon draw the sea and then it laughs?

And why does the sun darken when it asks us to dance?